Politikas mērķa izvēles pamatojums: Horvātija saskaras ar daudzām problēmām nodarbinātības, sociālo jautājumu un prasmju jomā, un dažas no tām joprojām ietekmē COVID-19 pandēmijas sekas. Visos ieguldījumos tiks ievēroti segregācijas un diskriminācijas novēršanas principi, uzsvaru liekot uz regulāru iekļaujošu pakalpojumu pieejamības veicināšanu izglītības, mājokļu, nodarbinātības, veselības un sociālās aprūpes jomā. Nodarbinātības līmenis palielinājās no 57,2 2013. gadā līdz 68,2% 2021. gadā, savukārt ES sociālo tiesību pīlāra HR mērķis līdz 2030. gadam ir 75%. Piekļuve darba tirgum ir īpaši apgrūtināta sievietēm, jauniešiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Aktīviem nodarbinātības politikas pasākumiem (MAPZ) 2018. gadā tika piešķirti 0,72% no IKP, kas ir mazāk nekā lielākajā daļā citu dalībvalstu. Lai uzlabotu rezultātus darba tirgū, ir jāstiprina apmācības un pārkvalifikācijas pasākumi. Bērnu līdzdalības līmenis pirmsskolas izglītībā ir viens no zemākajiem - 81,8% (ES 95,2). 69% romu bērnu vecumā no 3 līdz 6 gadiem neapmeklē bērnudārzu un pirmsskolas izglītības iestādes. Vairāk nekā 60% profesionālās izglītības un apmācības audzēkņu skolas laikā neiegūst darba pieredzi, un ir nepieciešams nodrošināt atbalstu profesionālajai izglītībai, lai tā būtu atbilstoša un kvalitatīva. Nabadzības riska līmenis ir 20,5% (ES 21,5), kas ir izteiktāks noteiktās grupās, un ES sociālo tiesību pīlāra HR mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riska līmeni par 298 000 cilvēku. Horvātijā nabadzībai ir spēcīga teritoriālā dimensija. Nabadzības apdraudēto teritoriju īpašās vajadzības ir saistītas ar to ģeogrāfiskajām īpatnībām, sociālekonomiskajiem faktoriem un ilgtermiņa degradāciju, kas neļauj izmantot to potenciālu. Deinstitucionalizācijas process pēdējos 10 gados ir pastiprinājies un ir reģistrēts progress, tomēr joprojām vairāk nekā 20% bērnu bez pienācīgas vecāku aprūpes, ar uzvedības problēmām, attīstības grūtībām un vairāk nekā 80% cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem ir institucionālā aprūpes forma. Uzturēšanās iespējas veco ļaužu un invalīdu pansionātos aptver tikai 3,68% vecu cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, bet palīdzības mājās pakalpojumu pārklājums ir nepietiekams. Ilgstoša aprūpe ir nepietiekami attīstīta un ievērojami institucionalizēta (HR 2019. izlaidumi 3,03%; ES 16,11%), 13% no aprūpējamiem cilvēkiem saņem institucionālo aprūpi, 14% oficiālu palīdzību mājās. Sociālo. pakalpojumu trūkums un reģionālā nevienlīdzība ietekmē bērnus, jauniešus, nabadzības un sociālās. atstumtības riskam pakļautās ģimenes, cilvēkus ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkus, bezpajumtniekus, vardarbības ģimenē, cilvēku tirdzniecības upurus, cilvēkus ar atkarības problēmām.